Mīlestības maize. Saruna ar maiznīcas “Lielezers” saimnieci Lāsmu Bomi

Braucot no Limbažiem uz Raganas pusi, ir gandrīz neiespējami paskriet garām šosejas malā esošajai Normunda Bomja maiznīcai “Lielezers”. Rokām darināta augstas kvalitātes maize no pašu dzirnavās maltiem miltiem, kārdinošas smalkmaizītes, unikāli našķi un daudzi citi konditorejas gardumi tā vien vilina piestāt. Un mēs piestājam, lai “GEMOSS 30” sarunu cikla ietvaros aprunātos ar maiznīcas saimnieci Lāsmu Bomi par ceptuves aizsākumiem un tagadējiem izaicinājumiem darbā. Kā nekā “Lielezers” ir viens no pirmajiem GEMOSS klientiem, un, mūsuprāt, arī viens no Latvijas veiksmes stāstiem.

Pastāstiet, lūdzu, kā viss sākās?

Abi ar vīru Normundu esam kurzemnieki. Deviņdesmito gadu sākumā kolhozos sāka veidoties maizes cepšanas tradīcijas. Arī kolhozā “Vārme”, kur strādāja Normunds, tika nolemts, ka ir jācep. Tā kā viņš bija atbildīgs par dažādu produktu realizāciju, viņam uzticēja arī maizi. Viņš pieaicināja vairākas saimnieces, kuras to prata darīt. Gāja dažādi – kad jācep trīs kukuļi, tad izdodas, bet, kad jācep vairāk par divdesmit, tad nekas neizdodas. Vienu saimnieci nomainīja nākamā... Reiz Ventspils tirgū, kur viņi bija aizveduši maizi pārdot, pienācis klāt kāds kungs un produkciju nokritizējis. Izrādās, tas bija maizniekmeistars Alberts Blumbergs. Kungs piedāvāja iemācīt cept maizi, un tā sākās Normunda sadarbība ar meistaru.

Un kā pie maizes cepšanas gadījāties Jūs?

Pēc izglītības esmu bioloģijas un ķīmijas skolotāja, strādāju Kuldīgā skolā, un reiz kādā ekskursijā  satiku Normundu. Tā mēs iepazināmies, un es no skolas aizgāju un sāku strādāt “Vārmes” maizes ceptuvē. Tolaik man likās, ka iemācīties cept maizi – tas ir kaut kas ļoti īpašs! Patīkamā maizes smarža palikusi atmiņā no bērnības, kad vietējā veikaliņā koka kastēs atveda tikko svaigi ceptu maizīti.

Bildē Lāsma ar vecmeistaru Albertu Blumbergu.

Tātad Jūs apmācīja pats vecmeistars Blumbergs?

Jā. Es ātri mācos, un, tā kā mums izveidojās labas, sirsnīgas attiecības, vecmeistars savas prasmes man neslēpa. Blumberga kunga vadībā es nostrādāju maiznīcā pusotru gadu. Rīgā centrāltirgū Vārmes maize jau bija iecienīta. Parasti tur jau no rīta cilvēki stāvēja un gaidīja to pievedam. Maize bija ļoti garšīga!

Kā Jūs no Kurzemes tikāt pie savas maiznīcas Vidzemē?

Kad sākās kolhozu jukšanas un privatizācijas laiki, Normundam bija plāns izveidot savu ceptuvi. Tā kā ar kolhoza priekšsēdētāju kaut kā neizdevās sastrādāties, viņš uzsāka meklējumus citos rajonos. Limbažu pusē bija paziņa, kas ieteica vairākas ceptuves uz nomu. Tās tad mēs kopā ar vecmeistaru devām skatīties. Viņš ieteica izvēlēties šo –  kolhoza “Lādezers” ceptuvi, kurai ne visai veicās, bet tā atradās tuvu Limbažiem. Tā mēs te ienācām 1991. gadā – divi svešinieki, kuri darīs lielas lietas! (Smejas.) Šī akmens kroga ēka toreiz piederēja kolhozam. Mums tika nomas maksa ar izpirkšanas tiesībām uz desmit gadiem par miljons krievu rubļiem. Miljons rubļu tajā laikā, kad rupjmaize veikalā maksāja divdesmit četras kapeikas! 

Bildē Lāsma un Normunds Bomji 1991. gadā.

Miljons! Prātam neaptverama summa! 

Man tas likās nereāli, bet vīram bija pārliecība, ka izdosies. Arī vecmeistars, kurš bija strādājis gan Latvijas brīvvalsts, gan Padomju Latvijas laikos, iedrošināja un teica: “Lai kādi laiki nāktu, labu maizi vienmēr ēdīs!” Tā mēs te ieradāmies 1991. gada maijā un bijām septītais reģistrētais uzņēmums Limbažos. Visa vasara aizgāja remontdarbos – pārtaisījām visu, kas bija nepieciešams, lai strādātu tā, kā bija iemācījis vecmeistars. Paši dzīvojām vadītāja kabinetā, virtuve mums bija laboratorijā. Uzlabojām maizes cepšanas krāsni, lai tā darbotos vienmērīgi. Palīgos atnāca arī mans brālis Uldis un tētis, kurš ir izglītots tehniskjos darbos un iekārtās. Brālis šeit strādā joprojām. 

Bildēs maiznīca 1991. (augšā) un 2023. gadā.

 
Apmācījām darbiniekus, un sākām 16 cilvēki ar 4 veidiem maizes – divas saldskābās un divas rupjmaizes: apaļā kviešu saldskābmaize, garenās formas rudzu saldskābmaize , rupjmaize “Alberts” un pilnīgi rupjā rudzu maize. Joprojām šīs četras cepam, un “Albertiņš” mums iet visvairāk. Maizei šāds nosaukums tika par godu mūsu vecmeistaram.

Bildē rupjmaize “Alberts”.

Kur Jūs maizi toreiz realizējāt?

Limbažos, Valmierā un Cēsīs. Normunds Rīgā meklēja pārdošanas vietas, un gadījās iepazīties ar Rīgas Patērētāju biedrības veikaliņu vadītāju Ziemeļu rajonā. Tā mēs sākām realizēt savu maizi tur un veidot piegādes maršrutus. Cepām ar pilnu jaudu! Pieprasījums auga. Un tā 1993. gadā mūsu akmens mūra ēkai sākām celt klāt jaunu ceptuvi, kurā pirmie kukuļi bija gatavi 1994. gada novembrī. Atkal sākās aktīvs darba periods ar jauniem darbiniekiem.

Bildē top pirmais kukulis jaunajā krāsnī 1994. gada novembrī.

Un kur savu maizi pārdodat tagad?

Ir lielveikali, ir mazie veikaliņi un Rīgas tirgi. Mums ir pieci lielie maršruti, kas iet uz Rīgu, un tad atsevišķas mašīnas pa citām pilsētām – Valmiera, Cēsis, Limbažu rajons, Saulkrasti, Sigulda, Smiltene.

Ja sākāt 16, tad cik Jums tagad ir darbinieku?

Ap 120. Pirms pāris gadiem, kad svinējām savu 30. dzimšanas dienu, konstatējām, ka mums ir vairāk par 60% darbinieku, kuri maiznīcā ir nostrādājuši jau 20 gadus. Ir pieci, kas ar mums ir kopā no pirmās dienas.

Foto moments no maiznīcas 10 gadu jubilejas 2001. gada jūnijā.

Kad Jūsu klāstā parādījās konditorejas izstrādājumi?

Kaut ko mēģinājām jau sākumā, bet mums nebija piemērotas telpas tā laika konditorejas ceha prasībām. To izdevās īstenot 2012. gadā, kas skolas sāka pieprasīt launagam smalkmaizītes. Tā kā 2008. gada ekonomiskās krīzes laikā samazinājās maizes pārdošana, izlēmām mazo maizes krāsni izjaukt un izveidot konditorejas cehu. Tagad esam priecīgi, jo tas ir tik patīkami un smaržīgi, kad te, veikaliņā iznes tikko ceptas bulciņas, kad tu pērc maizi. Tad sanāk tāds labs kompleksais pirkums.

Kā sokas Jūsu veikaliņam pie ceptuves?

Es teiktu, ka ļoti labi, ņemot vērā tā atrašanās vietu. Cilvēki šurp brauc mērķtiecīgi, jo cenas ir zemākas, salīdzinot ar lielveikala uzcenojumu. Un ir garšīgi un smaržīgi! Sestdienās mums ir īpaši daudz pircēju. Pirms 8 gadiem te izveidoja apgaismotu celiņu no Limbažiem līdz ceptuvei aptuveni divarpus kilometru garumā, pa kuru cilvēki labprāt pastaigājoties no pilsētas atnāk uz veikaliņu, iepērkas, apēd bulciņu un staigā atpakaļ.

Vai par saviem veikaliem arī esat domājuši?

Nē, jo tā ir atsevišķa, nopietna sfēra un ieguldījumi. Mēs ar vīru esam vairāk tā kā ražotāji. Turklāt maize ir dabīgs produkts ar samērā īsu realizācijas laiku. 

Kā ir mainījies maizes pieprasījums?

Maizes ēšanas paradumi sabiedrībā mainās. Ir krities rupjmaizes un saldskābmaizes pieprasījums, kas ir ļoti skumji. Baltmaize un smalkmaizītes turas, bet rupjmaize un saldskābmaize ir daudz mazāk pieprasīta kā bija pirms pieciem gadiem. Vadot  maiznīcā ekskursijas, mēs bērniem jautājam, kādu maizīti viņi labprāt ēd, un biežākā atbilde ir – baltmaizi. Kā mājās ēd vecāki, tā arī bērni ēd… Laiki mainās, tirgus mainās. 

Šķiet, ka saldskābā maize pēdējā laikā tiešām zaudē popularitāti.

Jā, bet interesanti, ka tieši tā mūsu apaļā, jo formā cepta saldskābmaize – ne. Tirgus visu laiku prasa kaut ko jaunu, bet ko no klasiskas, labas rudzu maizes receptes var jaunu izdomāt? Esam pielikuši gan sēklas, gan augļus. Pirmie sākām ražot rupjmaizi ar augļiem – “Svētku maizi”. Ja konditorejas izstrādājumiem ir lielākas iespējas mainīt garšas, tad pamata vērtībai kā rupjmaize iespējas ir ierobežotas. Neskatoties uz to, no sākotnējām četrām mums tagad jau ir 17 dažādas rudzu maizes pozīcijas un arī 18 baltmaizes veidi! Domāju, ka tā ir pietiekami plaša izvēle katra gaumei.

Bildē neliela daļa no sortimenta.

Kāds ir Jūsu klients?

Mēs esam veikalos šad un tad pavērojuši, kā cilvēki pērk maizi. Ir tādi, kas ienāk, paķer ierasto, zināmo  kukuli un ir prom. Ir tāds, ka atnāk, pēta, cilā, spaida un skatās – viņš nezina īsti, ko grib. Protams, ir tāds, kas paskatās nocenotās un akcijas lietas. Ļoti labi var iepazīstināt ar produktiem un parunāties tirdziņos, degustācijās, bet tagad vairāk sociālajos tīklos. Daudziem mūsu maizes garša saistās ar bērnību, kādam – ar vecmammas cepto. Bet par tām akcijām mums tā… Kādreiz, kad sākām sadarbību ar lielveikaliem, mums pieprasīja akcijas piedāvājumus. Un tad mēs uzaicinājām lielveikalu maizes nodaļas vadību, lai paskatās, kā šeit top maize un cik grūts ir darbs. Kā mēs varam dot akcijas, ja mums ir jāparedz, vai un cik daudz ēdīs rupjmaizi rīt? Ir dabiskais raudzēšanas process, tās ir 40 stundas no miltiem līdz maizei. Nav iespējams paredzēt, vajadzēs maizīti un cik daudz?! Tas ir grūtākais šajā darbā – garais process, bet viņš ir labs, jo ir dabīgs un veselīgs.

Cik daudz ir maiznīcu, kas vēl strādā pilnībā ar dabīgo ieraugu?

“Lāči”, “Dona”,”Ķelmēni” , “ Liepkalni” , ‘Flora” arī  Priekules maiznīca . Nu tik, cik mēs esam maiznieku biedrībā – maz! Bet kādreiz mēs bijām 32 maiznīcas. Tagad ir ļoti daudz mājražotāju, kas paši brauc uz tirdziņiem. Taču saražot vairumā nav vienkārši.

Maizes bizness ir ļoti smags.

Kā tautas dziesmā teikts – neba maize pate nāca! Maizes biznesā visu laiku ir jābūt nomodā, jo vislaik notiek izmaiņas: izejvielas, tirgus, darbaspēks, pircēju prasības. Kā reaģēt, kādus lēmumus pieņemt? Un šobrīd ir izaicinājumi, jo kolektīvs noveco un jaunie īpaši negrib pie abras stāvēt. Vasarās, protams, ņemam palīgstrādniekos jauniešus, bet, redzot, kā maize top, viņi negrib tik smagi strādāt. Krāsns, karstums, fizisks darbs, liekšanās un cilāšana. Mīkla rūgst, tā ir jāņem ārā, kad pienācis laiks. Tur nevar tā apsēsties un pačilot. Maize ir dzīvs produkts. Un var ticēt vai nē, bet dažķārt novērots, ka arī mēness var būt pie vainas, ka nesanāk labs produkts. (Pasmejas.) Ir dienas, ir rudens sezonas, nāk jaunās ražas – tu dari visu, kā esi darījis, bet tev vienkārši nesanāk. Nāk ārā no krāsns brīnumi zaļganā krāsā, vai arī saplīsuši! Tu neko savā darbībā mainījis neesi, bet kāpēc rezultāts ir cits? Ko tas grauds tur ir sadarījis? Neviens nezina! Bet paiet nedēļa, tu dari visu to pašu, un maize iznāk perfekta.

Bildē ierauga gatavošanas, maizes plaucēšanas un cepšanas process “Lielezerā”.

Kādi ir Jūsu lielākie izaicinājumi?

Darbinieki. Tirgus tendences. Ja kāds no esošajiem darbiniekiem aiziet vai dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vietā ir ļoti grūti atrast. Ja kādam jaunietim piedāvā desmit stundu fasēšanas maiņu nostrādāt, cits pat nenogaida beigas, kad ir uz riteņa virsū un prom! Tā arī tieši pasaka – es taču neiešu te visu dienu stāvēt kājās! 

Vai visus bērnus esat iesaistījuši biznesā?

Mums ir trīs, un pašlaik abas meitas ir iesaistījušās. Abas darbojas reklāmas un mārketinga jomā – rāda mūsu produktu un stāstu sociālajās platformās, fotogrāfē un veido saturu. Taču šobrīd abas lielākoties ir pilna laika mammas – katra diviem dēlēniem. Mūsu jaunākais dēls gūst darba pieredzi darbā ārzemēs.

Bildē Lāsma ar bērniem. Pa kreisi – Diāna, pa labi – Alise un vidū Rūdolfs Jānis.

Bet ar maizi neviens nav aizrāvies?

Visi vasarās ir strādājuši maiznīcā, bet nevienu no bērniem tieši maizes ražošanas process nav līdz sirds dziļumiem uzrunājis, ka paši gribētu to darīt. Es ceru uz mazbērniem. (Smejas.)

Bildē Lāsma ar mazbērniem Eduardu (pa kreisi) un Albertu Noa (pa labi).

Mums ļoti garšo Jūsu rudzu piparkūkas!

Jā! Tās ir īpašas! Jo izrullēt rudzu piparkūku mīklu ir meistardarbs. Tā viegli plīst, bet vajag tā plāni un vienmērīgi. Tas viss ir roku darbs. Katra uzlikta uz pannas, izcepta, izcelta un tad glazēta ar šokolādi virsū. Viss ar mīlestību!

Kāds ir Jūsu gandarījums no padarītā?

Brīžos, kad dzirdam – garšīga maizīte, brīnišķīgas bulciņas! Ka cilvēki brauc, nāk un pērk. Ved kā pateicību ārstiem, māksliniekiem un radiem uz ārzemēm. Ar prieku vadu ekskursijas ražotnē, lai iepazīstinātu ar šo laikietilpīgo, atbildīgo un svētīgo maizes tapšanas ceļu. Un ir liels prieks, ka gan bērni, gan pieaugušie atvadās no maiznīcas ar prieku un starojošām sejām. Paldies Dievam, ka esam varējuši tik daudz gadu darboties un iepriecināt cilvēkus!

Kā Jūs uzņēmumā svinat svētkus?

Kādreiz jau mēs svinējām ļoti! Katrus Ziemassvētkus vai Vecā gada beigās mums bija balles, tad arī lielie jubilejas pasākumi, piemēram, uz 25 gadiem bija tāda kārtīga svinēšana mūsu parkā ar mielastu, mūziku un arī salūtu. 30 gadu jubileja sanāca Covid-19 pandēmijas laikā. Pēc tam mēs sapratām, ka cilvēki nemaz vairs negrib ballēties kā agrāk lielos baros. Vairāk individuāli. Kādreiz mums algas dienās bija sapulces – ja gribi saņemt algu, bija jāatnāk uz sapulci! (Smejas.) Visi kopā pārrunājām ar darbu saistītās lietas, apsveicām apaļo gadu jubilārus, iepazīstināju ar kādu mēneša atziņu vai pārdomām – tā teikt, dvēselei, ne tikai darbam. Tad pārgāja algas uz bankas kartēm, un tāds visiem kopīgs kontakts mazinājās... Katru gadu piedalījāmies Maiznieku Sporta spēlēs. Pašlaik katru gadu apvienojamies īpašā Limbažu pilsētas svētku gājienā.

Kurā laikā Jūs jutāties droši biznesā?

Pirms 2008.-2010. gada krīzes jutāmies brīvāki. Daudz strādājām, bet arī atpūtāmies. Maiznieku biedrība organizēja pasākumus: sporta spēles, “Maizes svētki” Rīgā, maiznieku konkursi, izstādes… Prātā visu laiku ir bijis meistara teiktais: “Cep garšīgu maizi, un tev to pirks.” Šobrīd jau pieslēdzas dažādi faktori, kas liek daudz domāt par nākotni.

Un deviņdesmitajos gados? Vai bija saskare ar bandītiem?

Protams! Nebija tik lielas valsts nodokļu politikas, bija bandītiskā politika. Reketieri uzradās ļoti ātri, jo mēs atrodamies redzamā vietā pie šosejas. Jauniešiem stāstām par šo pieredzi, bet viņi nesaprot, ka tā vienkārši atnāk un pieprasa maksāt.

Bildē ar Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs” balvu. No kreisās: Lāsmas brālis Uldis Liepiņš, Lāsma, Normunds un ražošanas vadītājs Valters Kanopa.

Vai esat izmēģinājuši biznesu ārzemēs?

Viss apstājas pie maizes īsajiem realizācijas termiņiem. Tad, vai nu jāsaldē, kas ir ļoti lielas izmaksas, vai arī jāpievieno konservanti. Bija viens projekts Čehijā, kuru sākām realizēt, taču rezultātā sapratām, ka maize katrai tautai ir īpašs nacionālais produkts. To arī starptautiskajās izstādēs var redzēt, jo katrai tautai ir sava maize un katrs stingri tur savu tirgu. Piemēram, Vācijā – skaista, poraina saldskābmaize, ko pagaršoju, bet tas kumoss maļas pa muti kā salmi... Viņiem visiem ir šķidrie, gatavie ieraugi, lai saīsinātu ražošanas laiku. Neviens negatavina mucās kā mēs. Bet, ja tas cilvēks ir pie savas maizes pieradis, tur neko nevar padarīt. Protams, ir bijuši atsevišķi sūtījumi uz dažādām valstīm. Normunds arī ir izveidojis ceptuves Krievijā un Ukrainā, kas darbojas pietiekami labi.

 
Kādi ir Jūsu turpmākie plāni?

Turpināt mīlēt mūsu maizīti. Pastāvēt, noturēties, ņemot vērā tos apstākļus, kas pašlaik sabiedrībā notiek un kā mainās cilvēku ēšanas paradumi. Kā mums mainīties līdzi? Kā saglabāt vērtīgo, garšīgo rupjmaizi? Kādus jaunus konceptus ieviest? Tie arī ir tie mūsu lieli izaicinājumi. Bija brīdis, kad formas maize skaitījās zemākā klase, bet tagad šī tendence ir mainījusies. Jaunajai paaudzei pret formu maizei nav nekādu problēmu. Ielikām mūsu apaļās saldskābmaizītes mīklu formā, un rezultātā tai ir cita garša. Mīkla ir viena un tā pati, bet garša cita, jo, cepoties krāsnī uz klona, gan garoza, gan kliju daļa kukulīša apakšā veido garšu. Bet formā ir eļļa apkārt, cits rūgšanas un cepšanas režīms – arī tas ietekmē garšu un garoziņu. Tā, lūk, tapa mūsu “Dzintara saldskābmaize”. Bet klasisko rupjmaizi formā nevar likt – tur nekas labs nesanāk. Vēlētos jau ļoti, lai mūsu maizīte turpinātu augt! Maize jau audzē pati sevi visus šos gadus. Tu tikai  mīlestībā apčubini un liec ieraudziņu, un viņa tik aug, aug, aug, izcepas un dod cilvēkiem sātu, spēku un dzīvesprieku!

Bildē Lāsma ar Ievu Treiju šīs intervijas tapšanas mirklī 2023. gada augustā.

Rakstā izmantotas bildes no Lāsmas Bomes privātā arhīva.